Lk 2:21 Kad astoņas dienas bija pagājušas un bērns bija jāapgraiza, tad Viņa vārdu nosauca: Jēzus, kā to eņģelis bija teicis, pirms Viņš bija iedzimis mātes miesās.
Kunga apgraizīšana. Bauslības svētki. 1. janvārī kristieši svin Kunga apgraizīšanu. Tie ir ļoti nozīmīgi kristiešu svētki. Tie mums māca un atgādina kaut ko svarīgu par Pestītāju un mums pašiem.
Kā kristību rituāls ir saistīts ar apgraizīšanas rituālu? Kāpēc to darīja ar Jēzu Kristu? Ko nozīmē šis notikums?
Astotajā dienā pēc piedzimšanas Jēzus Kristus tika apgraizīts saskaņā ar vecderības tradīciju. Bērns pie miesas ieguva zīmi. Tā nozīmē – veltīts Dievam un pieder Radītāja izredzētajai tautai. Tad arī nosauca Viņa vārdu: Jēzus, kā to eņģelis [Gabriēls] bija teicis, pirms Viņš bija iedzimis mātes miesās.
Vīriešu apgraizīšana ir ļoti sena. Tā ir ķirurģiska operācija ar dziļu reliģisku jēgu. Vecajā Derībā Dievs slēdza derību (vienošanos) ar mūsu ticības tēvu Ābrahāmu. Es esmu visvarenais Dievs, Viņš teica. Tu – staigā manā priekšā un esi nevainojams (Gen 17:1 – 2012.g.). Tā koncentrēti skanēja bauslis, kuru Radītājs deva Ābrahāmam. Bet apgraizīšanas rituāls kļuva par zīmi, ka Ābrahāms ir veltīts Dievam. Kopš tā laika visi Ābrahāma pēcnācēji (jūdi) saņem šo ķirurģisko iniciāciju (iesvētīšanu). Tā ir viņu uzticības zīme Visaugstajam, kā arī piederības zīme jūdu tautai.
Kristietībā, kā zināms, nav apgraizīšanas tradīcijas, kaut arī Jēzus Kristus tika apgraizīts. Kāpēc kristiešiem šodien ir svarīgi svinēt Kunga apgraizīšanas dienu? Tāpēc, ka Kristus ir mācījis turēt to, ko Dievs ir iedibinājis. Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt (Mt 5:17). Dievs deva Mozum baušļus un tradīcijas, kas regulē jūdu sabiedrības dzīvi. Ar Apgraizīšanu jūdi veltījās un savus dēlus veltīja Dievam un iesvētīja par Dieva tautas locekļiem. Pestītājs to neatmeta kā nevajadzīgu. Gluži otrādi, Viņš to apstiprināja un – konvertēja! Apgraizīšana bija prototips un priekšvēstnesis Kristības sakramentam. Kristīts, cilvēks burtiski kļūst par Dieva tautas – Baznīcas locekli. Kristus piepildīja Savā miesā jūdu Apgraizīšanu un nākotnē to konvertēja par Kristību visām tautām.
Apgraizīšanas svētki liecina arī par Jēzus cilvēcisko dabu. Ļaudis daudz spriež par Kristu, Viņa dzīvi un mācību. Nereti rodas kārdinājums domāt par Viņu kā tikai par Dievu. Rodas risks pazaudēt visu kristietības jēgas pavedienu. Kristum nav sveša mūsu miesīgā dzīve ar tās kārdinājumiem. Viņš no tās nenovēršas, kad ierauga grēku, atšķirībā no mums, kas esam gatavi savu tuvāko uzspridzināt. Jau pašos pirmajos gadsimtos pēc Kristus debesbraukšanas Baznīcā parādījās dokētisma herēze. Šīs doktrīnas sekotāji bija pārliecināti, ka Jēzus nav nācis cilvēku pasaulē kā Cilvēks, bet gan kā vizuāla ilūzija. Līdz ar to viss, kas ar kristiešu galveno Mācītāju – Kristu notika, ir tikai mirāža. Apgraizīšanas notikums un svētki ir neapgāžams pierādījums tam, ka Kristus ir arī reāls un dzīvs cilvēks no miesas un asinīm. Un viņu sasniedz cilvēciskās kārdināšanas.
Jēzus bērniņu veltīja Dievam ar apgraizīšanu astoņu dienu vecumā. Tā ir zīme, ka reliģiskie noteikumi un rituāli ir svarīgi. Savā laikā Kristus veltīja daudz pārmetumu farizejiem un bauslības mācītājiem. Viņi ārēji perfekti atbilda bauslības burtam. Iekšēji? – Nonāca pilnīgā pretrunā bauslībai. Tiešām, vienā gadījumā rituāli un uzvedības normas (sakrālajā nozīmē) var zaudēt jēgu. Kādā gadījumā? Tad, kad, tiecoties ievērot ārieni, cilvēks atsakās izkopt savā sirdī mīlestības un labestības tikumus pret savu tuvāko. Šāds legālisms, t.i., tikai ārēja priekšrakstu ievērošana, kļūst par apgrūtinošu pienākumu gan pašam izpildītājam, gan apkārtējiem. Ticības piekritējs, kas uzsver tikai tās ārējo rituālu, attālinās no tās satura. Neapšaubāmi. Bet ziniet, saturu zaudē arī ārējo rituālu noliedzējs. Kaut arī viņš uzsver ticības saturu, viņš to zaudē kā saujā ielietu ūdeni. (Pamēģiniet pagatavot [karstu] kafiju saujā, nevis krūzītē) Tātad ticībai vajadzīga arī āriene – kā trauks, kas neļauj saturam izlīt starp pirkstiem.
Kristus atnāca, lai sacītu visai cilvēcei: Draugi, Dievs ir mīlestība. Mīliet Dievu, mīliet cits citu, un jūs būsiet laimīgi. Kristietību kopumā var izteikt šajās īsajās frāzēs. Aiz tām atklājas neaptverama mūžība. Jēzus sludināja, ka visas cilvēka dzīves sfēras jāpiepilda ar mīlestību, un aicināja visās jomās vadīties tieši pēc šī visaugstākā tikuma. Dievam rituāls patiesībā jau nav vajadzīgs. Vai tāpēc to nevajag arī cilvēkam? Vai cilvēks ir Dievs? Tad jau velti Dievs tapa cilvēks! Ticības āriene, ar reliģiskās mācības simboliem un saturu cilvēkiem ir nepieciešama. Cilvēki ir miesa un asinis, dzīvo pasaulē, kas darbojas pēc konkrētiem likumiem. Likums regulē jebkuras sistēmas dzīvi, cenšoties veidot tajā harmoniju. Harmonija tiek panākta, pakārtojot visus sistēmas elementus tajā pastāvošajam likumam.
Tieši tāpēc kristietībā ir vesels priekšrakstu kopums. Tas regulē gan visas Baznīcas, gan atsevišķu cilvēku iekšējo un ārējo dzīvi. Ja pilnīgi vai daļēji necenšas pieturēties pie noteiktiem reliģiskās dzīves aspektiem, rodas traucējumi (šķelšanās). Apgraizīšanas svētki parāda Bauslības (noteikumu) dzīvotspēju un nepieciešamību Baznīcā. Modernisma tendencēm turpretī zināmi Baznīcas dzīves aspekti traucē. Tie esot nepilnīgi. Piemēram, grēksūdze, 10.tiesa vai citi pienākumi. Jā, Baznīcu vienmēr vajag reformēt (Luters), tomēr ne izformēt.
Jēzus Kristus, Dievs un Cilvēks, neizvairījās no jūdu “novecojušo” noteikumu ievērošanas. Viņš gan nāca cilvēku pasaulē ar jaunu likumu, bet nenoliedzot veco likumu. Baznīca ir īpaša ar savu konsekvenci un pārlaicīgumu. Baznīca nevar novecot pēc definīcijas. Un šajā ziņā tradīciju saglabāšanas loģika ir skaidra: zināšanas un noteikumus, ko cilvēki ir saņēmuši no Dieva, nevar pārskatīt 10, 100 vai 1000 gadu laikā. Radītājs ar pārdabisku iejaukšanos ievieš šīs izmaiņas ļaužu dzīvē, kā tas bija Vecajā un Jaunajā Derībā. Kas runā par Baznīcas “atpalicību”, tas neņem vērā pašu galveno: Jēzus Kristus ticīgo sabiedrība nepakļaujas laika tendencēm un modes likumiem. Likumiem, kas ļauj sasniegt acumirkļa laimi. Kristieši pakļaujas likumiem, kas ļauj sasniegt mūžīgās pastāvēšanas laimi. Apgraizīšanas svētki tikai apstiprina, ka laimei ir savi likumi. Tie darbojas neatkarīgi no laikmeta un laicīgā vēstures perioda. Šie likumi ir Jaunās un Vecās Derības baušļi, kas mūs ved pie Kristus, mūsu laimes kalēja. Viņam šodien ir dots vārds – Jēzus, kas nozīmē “Dievs ir glābšana”. Ja Dievs ir ar mums, kas būs pret mums? (Rom 8:31) Āmen.