Lk 3:1-6 Bet ķeizara Tiberija piecpadsmitajā valdības gadā, kad Poncijs Pilāts bija zemes valdītājs Jūdejā un Hērods valdnieks Galilejā, un Filips, viņa brālis, valdnieks Iturejā un Trahonijā, un Lizanijs valdnieks Abilenē, 2 augsto priesteru Annas un Kajafas laikā, Dieva vārds nāca pār Jāni, Caharijas dēlu, tuksnesī. 3 Un viņš sāka staigāt pa visu Jordānas apgabalu, sludinādams grēku nožēlošanas kristību uz grēku piedošanu, 4 kā ir rakstīts pravieša Jesajas grāmatā: saucēja balss tuksnesī: sataisait Tā Kunga ceļu, darait līdzenas Viņa tekas! (4-6) Jes. 40:3-5 5 Katrai ielejai jātop pildītai un katram kalnam un pakalnam nolīdzinātam, kas līks, tam jātop taisnam un, kas celmains, – par staigājamu ceļu. 6 Un visai miesai būs redzēt Tā Kunga pestīšanu. Lk 3:7-18
Ceturtajā Adventa svētdienā vainagā iededzam pirmās trīs sveces un tām pievienojam pēdējo – Eņģeļu Sveci. Tā simbolizē Pestītāja otro atnākšanu godībā ar svētajiem Eņģeļiem, lai ņemtu visus patiesi kristīgos pie Sevis debesīs. Arī par Jāni Kristītāju ir rakstīts kā par eņģeli: redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kam būs Tev ceļu sataisīt. (Mt 11:10)
Dievs kristiešiem sniedz žēlastības un patiesības atklāsmi – tādu, kas bezgalīgi pārsniedz visu, kas cilvēkam jebkad ir bijis dots. Dievs ir gars. Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu. (Jņ 1:18) Neviens līdz Jēzum Kristum nekad nav redzējis Dievu. Ar miesīgām acīm neko garīgu nevar ieraudzīt, jo vairāk Pašu Dievu. Tāpēc mēs dzīvojam no ticības. Tā mēs redzam Neredzamo. Šo ticību mums ir devis Tas, Kurš ir redzējis Dievu, un Pats ir Dievs – Dieva mīļais Dēls. Viņš pazīst Dievu Tēvu kā Dēls. Kurā gan citā mēs varētu labāk iepazīt Tēvu, kā Dēlā? Vēl vairāk, Viņš ir Viņa mīļais Dēls. Mīļajā Dēlā ir Tēva labais prāts (pie Kura ir mans labais prāts). To, kas Dievā ir apslēpts, Viņa mīļais Dēls ir atklājis visai miesai, pats Sev pieņemdams miesu. Atklājis, skaidri un pilnīgi, Tēva prātu, pestīšanas ceļu. Lūk, tā ir Kristus žēlastība un patiesība.
4. Adventa svētdienā mēs dzirdam Jāni Kristītāju saucam: sataisait (salabojiet) Tā Kunga ceļu, darait līdzenas Viņa tekas! (salīdz. Jņ. 1:23) Kad jūdi viņam jautāja, kas viņš esot, Jānis atbildēja ar Rakstu vārdiem. Tā viņš parādīja, ka Raksti viņā ir piepildījušies. Viņš atbildēja ļoti lēnprātīgos, pašpazemošanās pilnos vārdos. Viņš runāja uz viņiem, itin kā pašam viņam nebūtu nekādas nozīmes: “Es esmu balss, tikai balss.” Tomēr viņš izrunā šos vārdus tā, ka viņi nevar viņu neklausīties. Jo viņš ir patiesā balss, – balss, kura uzmodina no miega, atklāj patiesību. Dieva kalps/i jau ir tikai balss, taču Dievam tā labpatīk runāt ar pasauli – Savu kalpu balsī. Kad mācītājs uzsauc: “Kristus ir augšāmcēlies!” – tad visi, kas stāv dievnamā, viņam atsaucas līdzīgi pērkonam: “Patiesi augšāmcēlies!”
Tiešām visi? Līdzīgi pērkonam? Vai varbūt drīzi jau arī mācītājs būs balss tuksnesī? Bet vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks (Sava Tēva godībā ar Saviem eņģeļiem Mt16:27), atradīs ticību virs zemes? (Lk 18:8) Dieva kalpiem dedzīgi jāsludina Dievišķo uzvaru pār velnu un nāvi, ka daudzi augšāmceltos, kuru dvēseles ir mirušas no ziemas aukstuma, kas nāks ap pasaules galu, kad netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs (Mt 24:12). Atgriezieties no grēkiem, jo Kristus ir augšāmcēlies, un kā nekad Dieva Valstība ir tuvu klāt pienākusi!” “Salabojiet Kungam ceļu!” Pirmkristiešiem vārds ‘ceļš’ nozīmēja apmēram to pašu, ko mums ‘Baznīca’. Pārstājiet sevi mānīt par Kunga ceļu. Cilvēka patika/nepatika nav Kunga ceļš. Rakstu pētītāji un farizeji to ir sarakņājuši vienās bedrēs un rakumos, un padarījuši nelīdzenu un līkumainu! Šodien Baznīca kā Jānis Kristītājs paceļ savu balsi, lai viss atgrieztos sākotnējā šķīstībā, tajā, kuru dod Pats Dievs. Kas attīrīs mūsdienu pasauli no nāves smakas un netaisnības dubļiem? Nav tāda ūdens, nav tādu asaru, kas to varētu paveikt! Es kristīju [tikai] ar ūdeni, saka Jānis Kristītājs. Šim ūdenim nav klāt Dieva Vārda. Bet jūsu vidū, viņš saka, stāv viens, ko jūs nepazīstat (Jņ 1:26). Viņš kristīs ar Svēto Garu (Jņ 1:33) Mūsu – priecīgo Adventa gaidītāju vidū stāv augšāmcēlušais Kristus Savos Vārdos un Sakramentos, tāpat kā Viņš stāvēja Jordānas upē starp vienkāršiem ļaudīm, un bija viens no viņiem.
Tik daudz patiesi augstvērtīgu bagātību ir pasaulei apslēptas! Dievs bieži ir mums tuvāk, nekā mēs domājam. Dieva Valstība aptver visu pasauli un tā jau ir mūsu vidū. Mēs neesam šīs dāvanas cienīgi. Ja jau lielākais no sievām dzimušais sevi uzskatīja par necienīgu pieiet Kristum, lai kā vergs atraisītu Viņa apavu siksnu, – ko lai saka par mums? Bet pēc tā, ko esam uzzinājuši un saņēmuši Kunga Vārdos un Sakramentos, vairs nespējam dzīvot tālu no Viņa.
Tas notika Betānijā, viņpus Jordānas (Jņ 1:28). Šis ir zīmīgs vietas nosaukums. Betānija nozīmē “pārejas nams”, vieta kur var tikt pāri uz otru krastu. Augšāmcēlušais Kungs Jēzus Kristus ar Savu dievkalpošanu ir mūsu Betānija – pāreja no nāves krasta uz dzīves krastu, no grēkošanas krasta uz svēttapšanas krastu, un no zemes uz debesīm. Visi uz Betāniju, visi uz Dievkalpojumu!
Ziemsvētku svētvakarā iedegsim baltu sveci Adventa vainaga vidū, par zīmi tam, ka Pestītājs piedzimis, kā par Viņu pravietots un piepildījies; par zīmi, ka Bētlemē patiesi ir atsūtīta maize no debesīm, kas nu pasaulei dod dzīvību; par zīmi, ka gani skatīja Jēzu un ticēja, un arī mēs to varam; par zīmi, ka Pestītāja atnāks otrreiz godībā ar svētajiem Eņģeļiem, lai pārveidotu mūs, mirstīgos kristiešus, par nemirstīgiem.